Economic Nationalism: The case of Jewish and Lithuanian relations in interwar Lithuania
| Date |
|---|
2025 |
In today's Europe, there is a tendency for intensifying anti-Semitism due to conflicts in the Middle East. This also raises concerns for the Lithuanian community as politicians with a noticeable influence on public opinion get involved in the inciting discord between nations. The anti-Semitic comments of Remigijus Žemaitaitis, a member of the governing majority of Lithuanian parliament (Seimas) provoked criticism for the damage to the reputation of the state, and causing tensions and confrontations in Lithuania. The question is what consequences the Lithuanian community may face in the future from a historical perspective. The aim of this report is to highlight features of economic nationalism through an analysis of the relations between Lithuanians and ethnic minorities (Jews) in cases of the protectionist economic policy of the Lithuanian governments as well as ethnic discrimination and ethnic conflicts in 1930’s. The economic nationalism approach might explain the ways in which national politics affects economics, and what discussions about the relationships between national identities and economic processes were taking place in the independent state of Lithuania. According to Andreas Pickel, “Economic nationalism can be understood as a specific ideology and policy doctrine […] in light of a specific case study […] because it responds to problems situated in a particular historical, political, cultural and social context.” (Pickel, 2005, 2, 4). The author of the report has highlighted the general characteristics typical of economic nationalism in the following range of forms: 1) the protectionist economic policy of the Government and the discriminatory policy of the authorities against ethnic minorities, 2) dissemination of ethnic discord in the media, shaping a negative and hostile opinion about ethnic minorities, e.g., by accusing Russians of Russification and calling them invaders; by accusing Jews of stealing businesses from Lithuanians and calling them exploiters of Lithuanians; by accusing Poles of Polonization and anti-Lithuanian attitudes, etc., 3) activities of political and social organizations or movements aimed at ethnic minorities and demanding to restrict their businesses, boycott their goods and services, 4) public rallies and demonstrations instigating the nationalist sentiment, e.g., the typical slogan of nationalist rallies “Lithuania for Lithuanians”, “making the business Lithuanian again”, “Lithuania to become Lithuanian” and 5) provoking of ethnic conflicts or acts of violence against minorities (including damaging property by arson or otherwise, and physical violence). The sources and literature may be classified into two groups: the first includes publicist articles in the press of the period such as the Verslas (Business), Amatininkas (Craftsman), the Tautos žodis (Word of the Nation), the Tėvynės sargas (Guardian of the Homeland) and others, discussing issues of everyday life related to ethnic minorities. The second group encompasses scholar articles and studies of such authors as Liudas Truska, Egidijus Vareikis, Gediminas Vaskela, Vladas Sirutavičius, Darius Staliūnas, and others, examining policies on ethnic minorities and the relationships between Lithuanians and ethnic minorities in the interwar period.
Mūsdienu Eiropā ir vērojama antisemītisma pieauguma tendence, ko rada konflikti Tuvajos Austrumos. Tas rada bažas arī lietuviešu sabiedrībā, jo sabiedrībā ietekmīgi politiķi iesaistās nesaskaņu izraisīšanā starp valstī dzīvojošām tautām. Lietuvas parlamenta (Seima) valdošā vairākuma deputāta Remigija Žemaitaiša antisemītiskie komentāri izraisīja kritiku par valsts reputācijas graušanu, izraisot spriedzi un konfrontāciju Lietuvā. Jautājums ir par to, ar kādām sekām lietuviešu sabiedrība var saskarties nākotnē, raugoties no vēsturiskās perspektīvas. Šī referāta mērķis ir izcelt ekonomiskā nacionālisma iezīmes, analizējot lietuviešu un etnisko minoritāšu (ebreju) attiecības Lietuvas valdību protekcionistiskās ekonomiskās politikas, kā arī etniskās diskriminācijas un etnisko konfliktu gadījumos 1930. gados. Ekonomiskā nacionālisma pieeja var izskaidrot veidus, kā nacionālā politika ietekmē ekonomiku un kādas diskusijas par attiecībām starp nacionālām identitātēm un ekonomiskajiem procesiem norisinājās neatkarīgajā Lietuvas valstī. Pamatojoties uz Andreasu Pikelu, “Ekonomiskais nacionālisms var būs izskaidrojams kā specifiskā ideoloģija un politiskā doktrīna [...] konkrētā izpētes jautājumā [...], jo tā reaģē uz problēmām, kas atrodas konkrētā vēsturiskā, politiskā, kultūras un sociālā kontekstā.” (Pickel, 2005, 2, 4). Pētījumā ir izceltas ekonomiskajam nacionālismam raksturīgās vispārīgās iezīmes šādās izpausmēs: 1) valdības protekcionistiskā ekonomiskā politika un varasiestāžu diskriminējošā politika pret etniskajām minoritātēm, 2) etnisko nesaskaņu izplatīšana medijos, veidojot negatīvu un naidīgu viedokli par etniskajām minoritātēm, piemēram, apsūdzot krievus rusifikācijā un nosaucot viņus par iebrucējiem; apsūdzot ebrejus uzņēmumu zagšanā un nosaucot viņus par lietuviešu ekspluatētājiem; apsūdzot poļus polonizācijā un pretlietuviskā attieksmē utt.; 3) politisko un sociālo organizāciju vai kustību darbībās, kas vērstas pret etniskajām minoritātēm, pieprasot ierobežot to uzņēmējdarbību, boikotēt to preces un pakalpojumus; 4) publiskos mītiņos un demonstrācijās, kas rosina nacionālistisku noskaņojumu, piemēram, lietuviešu nacionālistiskā biznesa ierastais sapulču sauklis “Lietuvu – lietuviešiem”, “padarīt uzņēmējdarbību atkal lietuvisku”, “Lietuvai kļūt lietuviskai”, un 5) etnisku konfliktu vai vardarbības aktu provocēšana attiecībā uz minoritātēm, tostarp īpašuma bojāšana, ļaunprātīga dedzināšana un fiziska vardarbība. Pētījuma avotus un literatūru var iedalīt divās grupās: pirmajā ietilpst publicistiski raksti tā laika presē, piemēram, Verslas (Uzņēmējdarbība), Amatininkas (Amatnieks), Tautos žodis (Tautas vārds), Tėvynės sargas (Dzimtenes sargs) u.c, apspriežot attiecībā uz etniskajām minoritātēm saistītos ikdienas dzīves jautājumus. Otrajā grupā ietilpst tādu autoru kā Liudas Truska, Egidijus Vareiķa, Ģedimina Vaskela, Vladas Sirutavičus, Darius Staliūnas un citu autoru zinātniskie raksti un pētījumi, kas analizē etnisko minoritāšu politiku, lietuviešu un etnisko minoritāšu attiecības starpkaru periodā.