Faith and Reason in the Theories of Open and Closed Society
| Date |
|---|
2020 |
The article deals with the views of two eminent philosophers – Henry Bergson and Karl Popper, who are considered as representing different trends in European thought. The originality of the present article consists in an attempt to bridge the gap between the outlooks of both thinkers by way of looking for points of coincidence in their understanding of the open/closed society dichotomy. The article proposes to distinguish between the use of the terms openness and closedness, as well as by underscoring the rationalistic versus fideistic character in understanding morality by both authors.
Rakstā aplūkoti divu izcilu filozofu – Anrī Bergsona un Karla Popera – uzskati. Parasti pieņem, ka šie divi filozofi pārstāv dažādas eiropeiskās domāšanas tendences. Šī raksta oriģinalitāte ir mēģinājums pārvarēt plaisu starp abu domātāju perspektīvām, meklējot sakritības punktus viņu izpratnē par atvērtās/slēgtās sabiedrības dihotomiju. Raksts rosina nošķirt terminu “atvērtība” un “noslēgtība” lietojumu, kā arī akcentē racionālistisko un fideistisko raksturu abu autoru morāles izpratnes skaidrojumā. Sekojot savai teorētiskajai interesei, autore analizē “tuvuma” un “atvērtības” jēdzienus Bergsona un Popera filozofijā, atklājot šo jēdzienu lietojuma priekšrocības un robežas, kā arī ņemot vērā ticības un prāta lomu viņu teorijās. Lai gan abi filozofi iestājas par atvērtu sabiedrību, viņu pašu lietojumā terminu “atvērtība” un “noslēgtība” nozīme atšķiras. Popers būtībā atbalsta Bergsona viedokli par slēgtu sabiedrību, taču viņš nepiekrīt Bergsona interpretācijai par atvērtas sabiedrības pamatu un mistisko ieskatu ietekmi uz sociālo attieksmi vērtē kā noslēgtību palielinošu faktoru. Gan Bergsons, gan Popers ir vienoti uzskatos par to, ka cilvēka sabiedriskumam nelielā grupā ir bioloģisks raksturs un ka sociālās dzīves paradumus īsteno mīti vai kāda pārdabiska griba, vai ka šie paradumi vismaz ir nemaināmi kālikumsakarības, kuras var redzēt dabā. Šādi uzskati attaisno nepieciešamību pakļauties grupas interesēm, tāpēc slēgtās sabiedrībās prāts neveido morāles pamatu. Tā, piemēram, Bergsons apgalvo, ka prāts vispirms stimulē cilvēkus izturēties egoistiski un tikai pēc tam tas pats prāts piedāvā argumentus, kāpēc nav vērts ignorēt saistības, kas nodrošina sabiedrības labklājību. Abi filozofi atzīst, ka atvērta sabiedrība vēl nav izveidota un iesaka līdzekļus tās izveidei. Bergsons apgalvo, ka atklātas morāles avots ir mistiska mīlestība. Viņš meklē morālās darbības, kas nav balstītas jebkāda veida ierobežojumos, un apgalvo, ka atklātajai morālei vajadzētu darboties kā aicinājumam iekļauties visaptverošajās kosmiskajās emocijās un brīvi sekot kristīgo mistiķu sniegtajam piemēram. Savukārt Popers, piekrītot, ka kristīgā ticība var dot lielu ieguldījumu cilvēku brālīgu attiecību nodibināšanā, tomēr tai pašā laikā apgalvo, ka apelēt pie mīlestības un rīkoties tā, kā mums liek mīlestība, ir bīstami. Šī uzskata pamatojums ir Popera pārliecībā, ka cilvēks nevar izjust vienas un tās pašas emocijas pret visiem un tādējādi emocionālās attiecības neizbēgami ietver antiegalitāru attieksmi. Popera traktējums par Bergsona teoriju kā bīstamu varētu būt attaisnojams tikai tad, ja mēs ignorējam Bergsona kritiku par statisko reliģiju un viņa mēģinājumu skatīt reliģiju kā dinamisku. Rakstā tiek uzsvērts, ka Bergsona un Popera teoriju lielākā priekšrocība ir trāpīga mūsdienu sabiedrības kritika un ka daži abu teoriju specifiskie elementi var būt noderīgi, risinot pašreizējās sabiedrības un individuālās morāles problēmas.
| Journal | Cite Score | SNIP | SJR | Year | Quartile |
|---|---|---|---|---|---|
Religiski-Filozofiski Raksti | 0.1 | 0.111 | 0.123 | 2020 | Q3 |